TTT vēsture
Raksts pirmo reizi publicēts internetā 2005. gada 27. februārī
TTT – pirmie soļi
TTT dibinātāja un pirmā trenera Oļģerta Altberga atmiņas par TTT komandas izveidošanu.
Pēc otrā pasaules kara beigām ievērojami retākas bija kļuvušas basketbolistu rindas – arī sieviešu basketbolā. Bija nepieciešams audzināt jaunatni. Līdzšinējā “dāmu” basketbola vietā Latvijā veidojās jauns sieviešu basketbols, kara apstākļu un okupācijas varas rūdīts, – daudz vīrišķīgāks un nežēlīgai sportiskai (un ne tikai) cīņai piemērots. Fantastiskā un meistarīgā trenera Anša Raubēna vadībā jau 1947. gadā mūsu jaunietes vissavienības sacensībās izcīnīja pirmo vietu. Komandas sastāvā bija Vita (Karpova) Siliņa-Lūka un Dzidra (Uztupe) Karamiševa, kuras pēc vienpadsmit gadiem kļuva par TTT komandas pirmā sastāva dalībniecēm.
Par Latvijas sieviešu basketbola līderiem izvirzījās augstskolu komandas (LVU, LVFKI, LLA, RMI), kuras sīvi spēkojās savā starpā, bet divas reizes gadā – PSRS astoņu spēcīgāko komandu turnīrā un vissavienības meistarsacīkstēs – īslaicīgi tika apvienotas vienā komandā, veidotā uz čempionvienības bāzs. Tika gūti atsevišķi panākumi, bet trūka stabilitātes.
1955.gadā PSRS Basketbola federācija pārkārtoja čempionāta sistēmu. Īslaicīgā turnīra vietā 12 spēcīgākajām komandām tika paredzētas sacensības divos apļos 6-7 mēnešu garumā. Latvijas labākajai komandai – Rīgas “Daugavai” (ar šādu nosaukumu vissavienības sacensībās piedalījās kāda no minētajām studentu komandām) tiesības spēlēt šajā līgā bija jāizcīna kvalifikācijas turnīrā Minskā. Rīgas basketbolistes šo iespēju izmantoja. Rūdīšanās procesa pirmais etaps bija noslēdzies. Tika uzņemts kurss uz Lielo basketbolu.
1955.gada rudenī sporta biedrības “Daugava” centrālā padome izdeva pavēli par sieviešu basketbola meistarkomandas izveidošanu, apvienojot republikas kolektīvu labākās spēlētājas. Tika radīta pieticīga materiālā bāze. Treniņiem tika atvēlēta biedrības sporta zāle Baldones ielā 7 (Pārdaugavā, iepretim Rīgas 5. vidusskolai) – pietiekami gara, taču šaura, ar zemiem griestiem un vāju apgaismojumu. Treniņi sākās plkst. 19:00 vai 20:30 un ilga pusotru stundu. Satiksme ar centru tolaik bija ne labāka kā tagad. Ielas tumšas, gājēju maz. Meitenēm bija vajadzīga drosme un tās viņām netrūka. Vieglāk bija pavasarī un vasarā, kad treniņi notika “Daugavas” stadiona mazajā arēnā (tagad tajā vietā uzcelta hokeja manēža). Tur bija iekārtoti divi basketbola laukumi ar tenisita segumu. Arēnu apjoza tribīnes 3-4 tūkstošiem skatītāju. Sacensību laikā tās nereti bija piepildītas. Piemēram, 1958.gada 12 augustā, kad pārbaudes spēlē sacentās “Daugavas” A un B sastāvi, ieradās 3000 skatītāju.
Komandas finansiālais nodrošinājums – četras stipendijas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst saukt par algām, jo visi padomju sportisti skaitījās amatieri, un apmaksa bija paredzēta vienīgi trenerim. Nebija paredzēts ne otrais, ne fiziskās sagatavošanas treneris, nedz ārsts, ne masieris, ne kasieris, ne menedžeris, ne statistiķis. Bija tikai tā saucamais komandas sabiedriskais pārstāvis – republikas jahtkluba direktors E. Krapovskis. Viņš bija arī rakstnieks. Pseidonīms – “Dzintars”. E. Krapovskis jeb “Krapiņš” bija lielisks psihologs. Viņam bija autoritāte spēlētāju vidū un nenoliedzami nopelni monolīta sastāva izveidošanā. Komandas fiziskajā sagatavošanā epizodiski palīdzēja – sabiedriskā kārtā, bez šaubām – ievērojamie vieglatlēti I. Dirba un V. Logins, kuri arī trenējās Baldones ielas sporta zālē. Tātad sporta biedrības “Daugava” sieviešu basketbola meistarkomanda bija amatieru komanda ar vāju profesionālisma piedevu.
Komanda sastāvēja galvenokārt no studentēm, kuras mācījās dažādu augstskolu dažādās fakultātēs. Ņemot vērā veiksmīgo sadarbību Minskā, spēlētājas skaidri saskatīja apvienotas komandas priekšrocības. Sākumā bija jūtama dažu treneru neapmierinātība, kaut gan viņiem nācās pakļauties augstākstāvošās iestādes (sporta biedrības) pavēlei. Komandas komplektēšanas grūtības tika pārvarētas un apvienota komanda izveidota. Sākās basketbolistu ikdiena – sūri treniņi – un saldais ēdiens – spēles.
1956. gadā PSRS meistarsacīkstes nenotika, jo čempioņu tituls tika izcīnīts 1.Tautu spartakiādē. Uz “Daugavas” bāzes veidotā Latvijas sieviešu izlases komanda pārsteidzoši izcīnīja otro vietu. Šis panākums bija veiksmes, apstākļu sagadīšanās rezultāts. Tajos gados PSRS meistarsacīkstēs godalgotās vietas savā starpā parasti sadalīja Maskavas komandas: MAI, “Dinamo” un “Stroiteļ”, bet Tautu spartakiādē visas šīs komandas bija apvienotas kopējā izlasē, kura, bez šaubām, pelnīti izcīnīja pirmo vietu.
1957. gadā PSRS meistarsacīkstes notika pēc klubu principa, un “Daugava” ierindojās savām spējām atbilstošajā astotajā vietā. Arī 1958. gadā rīdzinieces ieņēma savām spējām atbilstošu vietu. Bet nu jau trešo! Ceļš uz līdergrupu bija vaļā.
Bet tā paša gada 14. augustā “Daugavas” centrālās padomes prezidijs nolēma veidot biedrības sieviešu basketbola komandu uz Tramvaju-trolejbusu tresta (TTT) bāzes. Kāpēc “Daugavas” vadība daļēji atteicās no perspektīvas komandas? Ļoti vienkārši. Bija saņemts rīkojums no augšas (no Maskavas), ka visām meistarkomandām vajadzīgs saimnieks – kolektīvs (nevis biedrība), lai tuvinātu sportistus darbaļaudīm. Kāpēc lietoju apzīmējumu “daļēji”? Tāpēc, ka FIBA uzskaitē šī komanda joprojām bija “Daugava”. Turklāt biedrība jaunajai komandai sniedza finansiālu palīdzību. Šajā situācijā man kā trenerim vajadzēja meklēt saimnieku. Sāku interesēties. Aizgāju uz Tramvaju-trolejbusu trestu (TTT), jo biju dzirdējis, ka tur būvējot jaunu sporta zāli. Atradu meklējamo celtni. Pirmajā stāvā smaržoja pēc acetona – krāsotava. Otrajā – daudz jaukāks aromāts, proti, svaigi ēvelētu skaidu smarža. Liktenis bija lēmis sastapties ar tresta galveno saimnieku – pārvaldnieku Aleksandru Zālīti. Klāt bija arī zāles tiešais pārvaldnieks – bijušais Latvijas valsts komandas basketbolists un tolaik lieliskais tenisists Jānis Jansons. Sākās saruna. Tā ritēja ļoti gludi. Mēs tikām pie saimnieka – ieinteresēta, lietpratīga un simpātiska. Manas prasības bija – labi treniņa apstākļi un normāli priekšnieki. Labākus priekšniekus grūti būtu vēlēties! Šodienas skatījumā varu teikt, ka, ja es toreiz kaut kādā ziņā kļūdījos, tad tikai savā nepietiekamajā izpratnē par jauno šefu atsaucību, izpalīdzīgumu un ieinteresētību. Negribu pārspīlēt A. Zālīša kunga erudīciju un izdarību, bet tiem apstākļiem tā bija fantastiska. Ārkārtīgi saprotošs un pretimnākošs bija J. Jansona kungs. Mūsu spēlētājas guva iespēju arī kaut ko nopelnīt. Trests maksāja nevis par basketbola spēlēšanu, bet gan par darbu šūšanas cehā, biļešu kasēs, avīzē “Satiksmes darbinieks”. Gribētos, lai mūsdienu privileģētie basketbolisti, kuriem vēl tālu no toreizējās TTT komandas sasniegtajām virsotnēm, mēģinātu izprast toreizējo paaudzi – mācības, darbs un basketbols visaugstākajā līmenī!
1958. gada 5. novembrī TTT basketbolistes atklāja jauno sporta zāli, tērptas oranžās un melnās sporta formās, kuras rotāja emblēma ar spārnoto Hermeju (Hermejs – sengrieķu Dievs, ceļu sargātājs). Pirmajā spēlē viņas sacentās savā starpā. Lūk, komandu sastāvi:
TTT A
TTT B
Šajā spēlē nevarēja piedalīties komandas kapteine Dzidra (Uztupe) Karamiševa, kura nesen bija kļuvusi par māmiņu.
TTT pirmā sastāva spēlētājas basketbolā bija ievadījuši šādi treneri:
Augusts Ansis Raubēns – piecas;
Alfrēds Krauklis – divas;
Ādolfs Grasis, Aleksis Ailis, Maigonis Geistards, Gunārs Čakste, Aivars Rasa (S. Smildziņa), liepājnieki Zenta Puiķe un A. Lejnieks, kā arī Jānis Grīnbergs, Arvīds Pētersons un Leopolds Kovals – pa vienai. Abi pēdējie vēlāk kļuva par ievērojamiem volejbola treneriem, bet J.Grīnbergs mainīja dzīves vietu un uzvārda galotni no “-s” uz “-as”, pārtopot par vadošu Lietuvas un Starptautiskās handbola federācijas darbinieku.
Pirmā sezona TTT komandai ilga sešus mēnešus un 10 dienas. 22 spēlēs tika izcīnītas 19 uzvaras. Pēc jaunā gada (1959) komandā atgriezās tās kapteine “Cālis”- Dzidra (Uztupe) Karamiševa. 1959. gada 12. aprīlī tika sperts plašs solis uz priekšu. Uzvara PSRS ziemas sacensībās atklāja jaunas tāles – Eiropu, jo bija iegūtas tiesības piedalīties kontinenta kausa izcīņā. Tajā laikā tikai vissavienības labākās komandas statuss deva iespēju izrauties aiz dzelzs priekškara. Jebkāda privātiniciatīva un sponsori šajā jomā bija nesaprotami un neiedomājami jēdzieni.
Sākās jauns posms TTT sieviešu basketbola komandas izaugsmē. Tajā bija arī klupieni un puni, bet uzņemtais virziens bija nepārprotams – pretī P A N Ā K U M I E M un S L A V A I .
Dr.paed. Oļģerts Altbergs
TTT komandas dibinātājs un pirmais treneris
Raksts uzrakstīts 1993. gada 10. novembrī un veltīts TTT 35 gadu jubilejai
TTT zelta meitenes 