Ludmila Thomsen

Ludmila (Jermolajeva) Thomsen
Tā pavisam nenopietni
2007, Dānijā

Man prātā ir kāda tūre, ja nemaldos, Volgogradā. Tajā laikā 2 junioru spēlētājas vakarā tika, tā teikt, pagodinātas ar piedalīšanos meistaru spēlē, bet bieži vien tas bija gandrīz kā sods, jo jau rīta pusē tu biji norukājies „melnu muti” savā spēlē, bet vakarā atkal vajadzēja pārģērbties, iesildīties un labākajā gadījumā nemaz neiziet laukumā. Mēs parasti diezgan droši sēdējām pirmajā puslaikā, bet tad jau sākām turēt īkšķus, lai komanda nesāktu uzvarēt ar pārāk lielu punktu starpību, jo tad zinājām, ka tiksim laukumā uz pāris minūtēm. Un ko tajā laikā tādu varēja izdarīt? Ja paveicās – tad nekļūdīties un eventuāli, izcīnīt kādu bumbu. Raimondu Karnīti varēja apbrīnot par daudzām lietām, bet viņam bija arī unikāla spēja izrunāt super garus uzvārdus – super īsi (Ilze Brumermane var to apliecināt). Nu un tā man vienā spēleē pret Maskavas CSKA bija jāiet laukumā. Mēs tajā brīdī uzbrukām un man „norādījums” bija – janostājas stūrī … Nu es arī nostājos diezgan tālu no „ūsiņām” uz gala līnijas pusi, bet tad nāca Karnīša: „Jermolajeva stūrī!!! Biju totāli ārā no spēles, jo pretinieces mierīgi pa divām sedza Uļu un es „ganījos” pie gala līnijas… Toties Karnītis vēl nebija apmierināts: „Jermolajeva, stūri, es teicu”, viņš „auroja”. Un, laikam pēc trešās reizes, es tiešām aizgāju un nostājos pašā laukuma stūrī – papežiem kopā un „ar izvērstiem” pirkstgaliem – viena pēda gar sānu, otra gar gala līniju. Tajā brīdī bija palikušas kādas 7 sekundes līdz uzbrukuma beigām un Loritai Saušai vairs nebija kur likt bumbu, jo visas bijām nosegtas. Daudz nedomājot par to, ko teiks „Pērkoņbalss” no malas, es metos bumbai pretī uz soda laukumu, saņēmu to, griezos un metu, bet Barele (CSKA), pieskrējusi ar novēlošanos, meģināja „nocelt” man bumbu. Viņa saņēma personisko piezīmi, es metu sodiņus, bet Karnītis lepns atkārtoja: „nu, ko es teicu!” Jā … šahu viņš pieprata!