Tatjana Lupova

Tatjana Lupova
Ceļš uz TTT
4.02.2008

Pēc V. Strupoviča vadītās komandas uzvaras PSRS skolnieku spartakiadē (1967) vēl paris gadus turpināju trenēties un spēlēt pie šī paša trenera, vēlāk arī LVFKI  Sporta klubā trenera Ulda Grāvīša vadībā. Man labi padevās āķa metieni, tomēr savas iespējas vērtēju paškritiski un tādēļ uz spožu karjeru sportā necerēju.
Tādēļ biju krietni pārsteigta, kad kādu dienu pie manis mājās ieradās treneris Raimonds Karnītis sava jaunākā dēla Valda pavadībā. Bez tam TTT bija nacionāla komanda, un, kaut arī es jau toreiz puslīdz labi runāju latviski, tomēr mani vecāki bija krievi un es Rīgā mācījos krievu skolā. Bet šis bija gads, kurā TTT rindas bija palikušas ļoti retas. Daļa no „vecās gvardes”, ieskaitot S. Kroderi, pārtrauca sportošanu, citām ģimenes pieauga ar jaunām dvēselītēm. Un tā nu iznāca, ka, neskatoties uz to, ka es pēdējā brīdī pievienojos komandai, pirmajā ārzemju tūrē komanda devās nepilnā sastāvā. Pie tam pirmajā spēlē arī es vēl nedrīkstēju doties laukumā, jo nebija vēl saņemta starptautiskā licence, kurai mani pieteica papildus, tas ir, pēc tam, kad komandas dalībnieces jau bija reģistrētas. Par šo papildus pieteikumu par mani nācās vēl īpaši samaksāt valūtā (zeltā).
Toties savu budžetu komanda ietaupīja uz mana ikmēneša atalgojuma rēķina. Šajā laikā es jau strādāju LU Botāniskajā dārzā, saņemot 85 rbļ  lielu mēnešalgu. Tā kā Raimonda Karnīša priekšlikumam pamest darbu nepiekritu, tad arī nesaņēmu to naudu, kuru dabūtu nestrādājot (120 rbļ), bet tikai piemaksu pie 85 rbļ līdz 120 rbļ, tas bija – 35 rbļ mēnesī). Kad citas meitenes pēc rīta treniņa sprieda, vai iet uz ķinīti vai kafejnīcu, es sēdos tramvajā un braucu atpelnīt savus 85 rbļ. Bet tas, ka man bija darbs un sportošanas laikā arī iegūta izglītība profesijā, man ļāva vieglāk adaptēties jaunajiem apstākļiem pēc tam, kad treneris Karnītis man palūdza komandu atstāt, lai būtu brīva vieta Tamārai Daunienei. Un tas jau ir cits stāsts…

Tatjana Lupova
Par emocijām
4.02.2008

To, ka prāts un emocijas ir divas, viena no otras neatkarīgas lietas, Tatjana Lupova labi dabūja izjust 1973.gadā Klermon – Feranā (Francija).Tur TTT meistarkomanda tai gadā spēlēja divas reizes, bet Taņa komandas sastāvā bija izbraukuma pirmajā reizē, kurā bija ļoti svarīgi uzvarēt francūzietes ar maksimāli iespējami lielāku punktu starpību. Spēle izvērtās neparasti smaga. Divmetrīgā francūziete izprovocēja Uļu tik stipri, ka Uļa savāca 5 personīgās piezīmes jau pirmajā puslaikā, tomēr spēles rezultāts auga ļoti līdzīgi abām komandām.
Taņa atceras, ka viņa tajā gadā nav bijusi starp spēlētājam, kuras laukumā dodas sākuma sastāvā. Viņa veidoja trešo ešelonu un tika sūtīta laukumā tad, kad spēles rezultāts jau bija pilnīgi izšķirts. Bet šajā reizē pirms otrā puslaika sākuma Raimonds Karnītis pateica, ka jādodas laukumā. Bailes bija milzīgas un kājas knapi kustējās. Bet Taņa „pielipa” garajai francūzietei, kura otrajā puslaikā vairs neko prātīgu nevarēja izdarīt. TTT panāca vajadzīgo uvaru. Spēle beidzās un Raimonds Karnītis darīja kaut ko sev tik netipisku – uzslavēja savas komandas spēlētāju pat pasakot tai paldies!?! Un tā bija Taņa, kura līdz ar spēles beigu signālu sāka nevaldāmi raudāt. Franču treneri un spēlētājas nāca apsveikt Taņu par veksmīgo cīņu un brīnījās – „Jūs taču uzvarējāt! Kāpēc Tu raudi?” Bet emocijas bija stiprākas par prātu un izsauca nevaldāmas prieka asaras.

Tatjana Lupova
Par studijām
2.02.2008

Vasarā atgriezāmies ar uzvaru no PSRS skolnieku spartakiādes (1967). Biju saņēmusi arī vidusskolas atestātu, kaut gan kārtoju tikai vienu no gala pārbaudījumiem (sacerējumu).  Par pārējiem eksāmeniem nezinu – ministrijas vai skolas līmenī, treneris Viktors Strupovičs bija sarunājis atbrīvojumu. Tādēļ jau arī ar zināšanām tā bija, kā bija. Bet šajā laikā tieši sākās iestāju eksāmeni augstskolās. Neskatoties uz to, ka LU Bioloģijas fakultātē konkurss bija 7 cilvēki uz vienu vietu, es devos turp. Pat nezināju, ka citi reflektanti ir bijuši uz pārrunām ar fakultātes vadību, startēju pirmajā eksāmenā, saņemot 3 balles. Un tad zibens ātrumā un ar pērkona negaisam atbilstošu balsi pie manis atdrāzās fiziskās audzināšanas katedras vadītājs, bijusī basketbola slavenība – Jānis Ostrouhs. Viņa sašutums bija neaprakstāms. Kāpēc es nēesmu brīdinājusi viņu, ka vēlos studēt Latvijas Valsts Universitātē (LVU, tagad LU), jo tad es varētu tur arī spēlēt! Noliku arī pārējos eksāmenus, konkursu neizturēju, bet ar J.Ostrouha aizliktu vārdu mani ieskaitīja kandidātos. Lai tiktu starp īstajiem studentiem, bija sekmīgi jānokārto pirmā sesija.
Studijas patika, bet tā kā arī vēl cītīgi trenējos, spēleju un ne vienmēr biju Rīgā, ar studijām negāja viegli. Sevišķi ar ķīmiju, kuras pasniedzējs bija fanātisks sporta ienaidnieks. Pie tam vēl ar dīvainībām. Kādu atzīmi students saņēma pirmajā praktikumā, tādu viņš turpināja šim audzēknim likt arī visu studiju laiku uz priekšu. Tā kā man pirmā atzīme bija neapmierinoša, tad tai arī sekoja divnieku sērija.
Šajā laikā vairākas manas bijušās jaunatnes komandas biedrenes trenējās pie trenera Ulda Grāvīša un spēlēja LVFKI Sporta kluba komandā, tad arī pēc viņu uzaicinājuma pārgāju tur un Universitāti pametu. Pametu gan nebūtu īstais vārds, jo ar bioloģijas fakultātes vadītāja profesora, (tagad akadēmiķa) Riharda Kondratoviča ieteikumu tiku pieņemta darbā LU botāniskajā dārzā, kurā stādāju vēl šodien.
Beidzu Latvijas lauksaimniecības neklātienes tehnikumu, kurš atradās Krāmu ielā un tādēļ tika godāts par „Krāmu ielas institūtu”. Sava ikdienas darba rezultātus par gladiolu selekcionēšanu apkopoju diplomdarbā, bet, esot kursos Jelgavā, brīvos vakarus izmantoju sagatavošanās kursu apmeklēšanai, lai iestātos nelātienes studijās Latvijas lauksaimniecības akadēmijā (LLA). Diemžēl pēc trešā kursa pabeigšanas, sakarā ar vecāku slimībām un tālo ceļu no Juglas uz Jelgavu (rīdzininiekiem kopmītnes netika piešķirtas) studijas biju spiesta pārtraukt.