Lilita Bergvalde

Lilita Bergvalde
Par Itāliju un Dino Meneginu (Dino Meneghin)
1.02.2008
2007./2008. gadu mijā man un manām audzēknēm bija iespēja pabūt Itālijā, lai piedalītos tur organizētajā basketbola turnīrā jaunajām basketbolistēm. Jau tūlīt pēc ierašanās, vietējie treneri parādīja savas zināšanas Eiropas sieviešu basketbola vēsturē – viņi bija informēti, ka es esmu spēlējusi slavenajā TTT komandā un kopā ar Uļjanu Semjonovu un citām basketbolistēm vairākkārt izcīnījusi Eiropas Kausu. Nākošajā dienā viens no treneriem pat bija paņēmis līdzi Itālijā izdotu grāmatu, kurā bija aprakstītas San-Džovanni komandas spēles ar TTT. Tad viņš, ar pirkstu, brauca pa Rīgas komandas dalībnieču sarakstu, apstājās pie Ingrīdas Bergvaldes-Oses uzvārda. Paskaidroju, ka tā nēesmu es, bet gan mana dzīvesbiedra Arņa Bergvalda māsa. Turpinot ar pirkstu vilkt tālāk, viņš atrada arī Lilitas Svarinskas-Bergvaldes vārdu. Nu tad gan viņa prieki bija īsti itāliski, jo es apstiprināju, ka tas ir mans vārds un uzvārds.
Pēdējā spēļu dienā zālē bija ieradies arī pasaulē slavenais, Olimpiskais vicečempions (Maskava, 1980), Eiropas čempions (1983), septiņkārtējs Eiropas Kausa ieguvējs (1970,1972,1973,1975,1976,1987,1988) Dino Menegins (Dino Meneghin).
Viņš sacensību noslēgumā pasniedza man īpaši sagādātu piemiņas balvu kā trenerei, kura pati ir bijusi ievērojama spēlētāja. Paspiedis roku un mani noskūpstījis, viņš pieveda mani pie Rīgas komandas jaunajām basketbolistēm – manām audzēknēm un pajautāja: „Vai Jūs ziniet kas ir Jūsu trenere? Viņa ir bijusi slavena basketboliste! Vairākkārt izcīnījusi Eiropas Kausu, daudzus gadus spēlējusi kopā ar ASV un Eiropas basketbola Slavas Zālēs uzņemto Uljanu Semjonovu.” Manas meitenes ar lielu interesi, izbrīnu un lepnumu – spīdošām acīm noklausījās šo stāstu par savu treneri, kuru līdz tam viņas acīm redzot nebija kārtīgi iepazinušas.
Jā, laikam citās valstīs savus sportistus, kuri ir nesuši savas valsts un tautas slavu pasaulē, tik ātri neaizmirst, bet gan ar viņiem lepojas…

P.S. Diez kāpēc šis atmiņu stāsts tā arī neieguva sev vietu jaunākajā, TTT 50 gadu jubilejai veltītajā, grāmatā..? (Silvija Skulme)

Lilita Bergvalde
Par skriešanu
3.02.2008
Pēc uzvaras PSRS skolēnu spartakiādē 1967. gadā, komandas treneris Viktors Strupovičs cerēja izveidot Latvijā otru sieviešu basketbola meistarkomandu, kura ar labām sekmēm būtu varējusi cīnīties par tiesībām spēlēt PSRS čempionāta pirmajā un nākotnē arī augstākajā līgā. Tomēr tā laika sporta vadība un, it īpaši Raimonds Karnītis, šādu ideju neatbalstīja. Līdz ar to Raimonds Karnītis steidzīgi vairākas šīs skolnieču izlases spēlētājas jau bija iekļāvis TTT meistarkomandas sastāvā.
Tad uz LPSR Arodbiedrības centrālo Padomi (tā laika Sarkanarmijas (tagad – Bruņinieku) ielā 29/31) uzaicināja uz pārrunām arī Intu (Pliunu) Pāni un Zigrīdu (Reiziņu) Grēveli, kā arī pēdējā brīdī pateica, ka arī man – Lilitai (Svarinskai) Bergvaldei tur it kā ir jāierodas… Šajā laikā es jau biju iestājusies Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI – tagad LSPA). Kad LVFKI studentu izlases komandas treneris, docents Oļģerts Altbergs to uzzināja, viņš mani piesauca un teica, vai es to zinot, ka TTT meistarkomandā būšot drusciņ jāmāk skriet. Šie viņa vārdi toreiz man ļoti ķērās pie sirds… Tomēr es treniņos cītīgi skrēju un jutos ļoti gandarīta, kad pārbaudē Kupera testā (12 minūšu skrējiens) varēju veikt nepieciešamo distanci.
Vēlāk pēc daudziem, TTT meistarkomandā nospēlētiem, gadiem, kādā saviesīgā pasākumā es nolēmu šo sarunu trenerim Oļģertam Altbergam atgādināt – docents to gan vairs neatcerējās un pat domāja, ka tā viņš nekad nebūtu varējis pateikt…
Bet varbūt, ka docents, būdams labs psihologs, šādi manī izraisīja to spīta dzirkstelīti, kura pārauga vēl lielākā sevis pierādīšanā basketbola laukumā un manas tā brīža „sirdssāpes” bija veltas.
Paldies viņam par to!